LĪDZĪBA

Tie svētie vientuļi un sievas apskaidrotās,
Kas ilgojās, lai sirds spēj debess tālēs doties
Un zemes viesuļos un kaujās nesagumst,
Daudz jauku lūgšanu ir atstājuši mums... – 
rakstīja Puškins.

Bet diženie stareci, meklējot ceļu pie Dieva tuksnesī, sacerēja ne tikai lūgšanas, bet arī viedus domu graudus. Bez tam, reizēm pat viņu klusējošā rīcība pārvērtās piemiņas vērtos stāstos, kurus ļaudis nodeva no mutes mutē, un šie gara varoņdarbu veicēju stāsti un pamācības kļuva par līdzībām.

Tuksneša tēvi netiecās pēc slavas un pagodinājuma – tieši pretēji, viņi bēga no ļaudīm, lai nošķirtībā nodotos saviem gara varoņdarbiem. Bet pat viņu īsie izteicieni saglabājušies daudzus gadsimtus – tā Kungs pagodina pazemību. Senie gara varoņdarba veicēji dzīvoja nabadzībā un trūkumā, bet bagātība no viņu lēnprātīgās gudrības līdz pat šim laikiem dāsni plūst pār mums visiem.

Stareci netika uzskatīti par sava laika izglītotiem ļaudīm kā daži grāmatu zinātāji un filozofi – viņi bija Svētā Gara un Dieva mīlestības apgaismoti. Un šīs mīlestības gaisma neapjaušamā veidā nonākusi līdz mūsu dienām, apskaidrojot un pārvēršot cilvēku sirdis.

„Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas...” (1 Kor.. 1, 27–28).

Senās līdzības arī tagad mums māca pašu galveno: pazemību, gudrību, labestību un pacietību, tomēr bez pamācīšanas, bet kaut kā savādāk. Reizēm – ar spilgtu, atmiņā paliekošu tēlu, reizēm – ar negaidītu jautājumu vai vēl negaidītāku atbildi, bet reizēm – ar klusu smaidu par cilvēcisko vājību. Kādēļ gan tuksneša tēvu vārdi līdz pat šodienai skan tik mūsdienīgi, ka liekas – tie domāti ikvienam no mums?

Uz šo jautājumu labāk atbildēt ar svētā apustuļa Jēkaba vārdiem: „Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas” (Jēk. 1, 17).

Par pazemību un lepnību

KĀDS VIENTUĻNIEKS atnāca žēloties pie stareca, ka viņš savā nošķirtībā katru dienu no deviņiem rītā izjūt dīvainu badu. Kaut arī klosterī, kur viņš dzīvoja agrāk, viņam izdevies bez grūtībām vairākas dienas pavadīt bez ēdiena.

–Nebrīnies par to, mans dēls, – viņam atbildēja starecs. – Tuksnesī nav neviena, kas būtu tavu gavēņu liecinieks, un kas atbalstītu un barotu tevi ar uzslavām. Agrāk godkāre tev kalpoja par barību klosterī, un apmierinātība, kuru tu izjuti, izceļoties starp daudziem citiem ar savu atturību, tev bija saldāka par ēdienu.

KĀDAM tuksneša tēvam reiz vaicāja: – Vai tas ir labi – slavēt tuvāko?

–Bet klusēt ir vēl labāk, – atbildēja starecs.

REIZ KĀDS STARECS sacīja, ka zirgs, kurš griež dzirnavu riteni, apēstu tajā liktos graudus, ja tam neaizsietu acis.

Tāpat arī Kungs nereti savas žēlsirdības dēļ slēpj no mums to labo, ko mēs darām. Citādi mēs, redzot savus labos darbus, sāktu uzskatīt sevi par labākiem nekā patiesībā esam, un mūsu patmīlība iznīcinātu visu labo darbu vērtību.

REIZ IELŪDZA svēto starecu uz padomi, lai lemtu, kā sodīt nogrēkojušos mūku. Bet starecs atteicās doties uz padomi. Brāļi strīdējās, strīdējās, bet, tā arī neizdomājuši pienācīgu sodu, nolēma paši doties pie stareca.

Starecs to paredzēja, uzvēla uz pleciem cauru maisu ar smiltīm, un izgāja nācējiem pretī.

–Kurp tu ej? – brāļi vaicāja starecam.

–Eju pie jums uz padomi.

–Bet kādēļ esi paņēmis sev līdzi maisu ar smiltīm?

–Kā jūs zināt, ka maisā ir smiltis?

–Paskaties atpakaļ! Tev maiss caurs, un smiltis no tā birst ārā.

–Tās nav smiltis, tie ir mani grēki, kas birst aiz manis, – sacīja viņiem starecs. – Bet es uz tiem pat neatskatos, toties eju sodīt svešus grēkus.

Mūki saprata, ko ar to bija domājis starecs, un piedeva savam brālim.

KĀDA KLOSTERA inoku vidū nevienam nebija garīdznieka kārtas.

Pārzinis mīlēja atkārtot:

–Lepnuma nodoms savā iesākumā līdzīgs ugunij piedarbā, kura, ja laikā nepaspēsi apdzēst, izpostīs visa gada darbu.

REIZ SATIKĀS liela, daudziem cilvēkiem bagāta, klostera pārzinis ar vientuļnieku, kurš bija pavadījis tuksnesī četrdesmit gadus.

–Kādu varoņdarbu tu esi paveicis savā atšķirtībā, kur tevi neviens netraucēja? – jautāja igumens.

–Kopš tā laika, kad es nošķīros no visiem, saule nekad mani nav redzējusi, baudot mielastu, – atbildēja vientuļnieks.

Igumens padomāja un sacīja:

–Bet mani tā nekad nav redzējusi dusmojamies.

KĀDS SVĒTAIS starecs ne reizi vien bija tapis cienīgs saņemt redzējumus un atklāsmes no Dieva. Reiz brāļi palūdza viņu pastāstīt par kādu no saviem redzējumiem. Pasargājot no slavēšanas ļaudis, kurus Kungs apbalvojis ar īpašām garīgām dāvanām, starecs sacīja:

–Jūs vēlaties brīnišķīgu redzējumu, un es norādīšu jums uz vienu no tiem. Ja jūs ieraudzīsiet cilvēku, dievbijīgu, vienkāršu sirdī, skaidru – lūk, brīnišķīgākais no redzējumiem. Jo šajā cilvēkā jūs varat redzēt neredzamo Dievu. Un nejautājiet man par citiem redzējumiem, kuri būtu augstāki par šo.

KĀDAM STARECAM viņa cellē atskanēja balss:

–Nāc, es tev parādīšu cilvēku darbus.

Starecs cēlās un gāja. Balss atveda viņu nepazīstamā vietā un parādīja cilvēku, kurš skaldīja malku un lika lielā klēpī. To vairs nevarēja pacelt no zemes un izkustināt no vietas, bet cilvēks turpināja uzcītīgi skaldīt malku un arvien vairāk palielināja nepaceļamo grēdu.

Pēc tam balss viņam parādīja cilvēku, kurš stāvēja pie akas un smēla ūdeni ar cauru kausu, no kura ūdens izlija atpakaļ.

Pēc tam balss viņam sacīja:

–Iesim, parādīšu tev vēl kaut ko.

Starecs ieraudzīja baznīcu un divus cilvēkus zirgos. Jātnieki turēja baļķi no abiem galiem un centās iejāt pa vārtiem. Bet tā kā neviens no viņiem negribēja otru palaist pa priekšu, tad baļķis aizšķērsoja ieeju, un abi atradās aiz durvīm.

–Lūk, ļaudis, kuri it kā nes taisnības nastu, bet ar lepnību, un negrib samierināties, lai labotos un ietu pazemības ceļu. Tādēļ viņi paliek aiz durvīm ārpus Dieva Valstības, – paskaidroja balss. – Malkas skaldītājs apzīmē cilvēku, apgrūtinātu ar nelikumībām, kurš tā vietā, lai nožēlotu, visu laiku pieliek iepriekšējiem saviem grēkiem klāt jaunus grēkus. Bet ar cauru kausu smeļošais apzīmē to, kurš, kaut arī dara labus darbus, tomēr piejauc tiem klāt sliktos un caur tiem izposta visu labo.

Uzmanīgi jāseko sev, lai darbs nebūtu veltīgs.

KĀDS VIENTUĻNIEKS sasniedza tādu svētumu, ka mierīgi dzīvoja zvēru vidū, un tie viņu neaiztika. Viņš pat baroja viņu bērnus, un zvēri nedarīja viņam pāri. Kad vientuļnieku ieraudzīja viens no klostera tēviem, viņš deva padomu:

–Ja gribi sasniegt vēl lielāku pilnību, ej uz klosteri un pamēģini sadzīvot ar brāļiem.

KĀDAM STARECAM palūdza izskaidrot, kāpēc ļaudis izvēlās dzīvi vientulībā. Viņš atbildēja tā:

–Kamēr jaunava dzīvo sava tēva mājā, daudzi vēlas viņu par savu līgavu. Bet kad viņa iziet pie vīra, tad patīk vairs ne visiem. Vieni slavē viņu, citi pazemo, bet viņai vairs nav tāda goda kā iepriekš, kad viņa dzīvoja noslēgti. Tāpat ir arī ar dvēseli: kā viņa kļūst atvērta visiem – nav iespējams visiem izpatikt, un tādēļ viņai labāk pazemīgi noslēpties.

KĀDU TUKSNEŠA VIENTUĻNIEKU izvēlēja par arhiereju4. Viņš ilgi atteicās, bet brāļi uzstāja, un nācās piekrist. Un viņš nodomāja savā prātā:

–Nezināju, ka esmu tāda goda cienīgs. Laikam manī tomēr ir ne mazums laba.

Bet naktī viņam parādījās eņģelis un sacīja:

–Kādēļ tu lepojies? Ļaudis sagrēkoja un izvēlēja tevi sev par sodu. Visā tuksnesī sliktāka par tevi neatradās.

KĀDS CILVĒKS vaicāja starecam:

–Ko man darīt? Mani visu laiku nospiež kaut kāds smagums.

Starecs viņam atbildēja ar līdzību:

–Gan uz maziem, gan lieliem kuģiem kuģotājiem ir jostas. Ja nav ceļavēja, tad viņi nolaiž buras, bet jostas liek uz pleciem un palēnām velk kuģi, kamēr Dievs nesūta vēju. Kad braucēji redz, ka iestājas tumsa, viņi piestāj krastā un iedzen zemē mietu, lai kuģi neaiznes prom. Cilvēkam šāds miets ir pašnosodījums.

REIZ MŪKI savā starpā runāja par pazemību un par to, ka jo vairāk cilvēks tuvojas Dievam, jo skaidrāk viņš apzinās savu grēcīgumu.

Viņu sarunu netīšām izdzirdēja kāds svētceļnieks – bagāts pilsētnieks – un izbrīnījās:

–Kā tas var būt?

Tad viens no mūkiem viņam sacīja:

–Kungs, par ko tu sevi uzskati savā pilsētā?

–Savā pilsētā es esmu pats bagātākais, ievērojamākais un cienījamākais.

–Ja tu aiziesi uz kaimiņos esošo bagāto tirdzniecības pilsētu, par ko tu sevi uzskatīsi tur?

–Kaimiņu pilsētā es būtu pēdējais no bagātniekiem.

–Bet ja aiziesi uz Konstantinopoli un tuvosies caram, par ko tad tu uzskatīsi sevi?

–Blakus caram es sev liktos gandrīz ubags.

–Lūk, tā arī svētie, – sacīja mūks, – jo vairāk tuvojas Dievam, jo skaidrāk saredz savu grēcīgumu.

GĀJA CAUR TUKSNESI starecs ar paklausībnieku5, ieraudzīja čūsku, un abi metās bēgt no tās.

–Vai tiešām arī tu, tēvs, nobijies no čūskas?

–Nē, mans dēls, es varēju uzvarēt čūsku ar lūgšanu. Bet pēc tam man nāktos cīnīties ar godkāres garu. Un man noderīgāk bija aizbēgt.

KĀDS CILVĒKS ATNĀCA uz klosteri un ieraudzījis, ka klostera brāļi strādā, aizrādīja klostera pārzinim ar vārdiem no Rakstiem:

–Gādājiet par nenīcīgo barību. „Marija sev izvēlējās labo daļu” (Lk. 10, 42).

Pārzinis lika viņam iedot grāmatu un aizvest uz tukšu celli.

Kad pienāca devītā stunda6, viesis sāka klausīties pie durvīm, vai viņu neaicinās pusdienās. Bet tā kā viņu neviens nesauca, viņš piecēlās, pats aizgāja pie pārziņa un vaicāja:

–Abba, vai brāļi šodien neēda?

–Ēda, – atbildēja pārzinis.

–Kādēļ tad mani nepasauca?

–Tādēļ, – atbildēja viņam pārzinis, – ka tu esi garīgs cilvēks, un tev nav nepieciešamības pēc ēdiena. Bet mēs, miesīgie, gribam ēst un tādēļ strādājam. Tu izvēlējies labo daļu, lasot visu dienu, priekš kam tev ēdiens?

Cilvēks visu saprata, paklanījās starecam un lūdza piedošanu.

–Tā arī Marijai ir nepieciešama Marta, – viņam sacīja pārzinis. – Jo arī Mariju slavina Martas dēļ.

KĀDAM STARECAM slimības laikā klostera brālis ēdienā medus vietā ielēja linu eļļu, kas bija kaitīga viņa veselībai. Tomēr starecs neko par to neteica un mierīgi ēda eļļu gan pirmo, gan otro reizi. Kad māceklis attapās, tad ļoti noskuma un sacīja:

–Es gandrīz nogalināju tevi, abba, un tu šo grēku uzliki man, jo neko neteici.

To izdzirdējis, starecs viņam ar pazemību atbildēja:

–Neskumsti, bērns: ja Dievam būtu bijis tīkami, lai es ēstu medu, tad tu noteikti būtu man medu ielējis.

Par gudrību

KĀDS KARAVADONIS, būdams sajūsmināts par sarunu ar starecu, gribēja viņu aizturēt, kad tas devās projām. Bet starecs viņam sacīja:

–Tāpat kā zivis iet bojā, ilgu laiku neesot ūdenī, tā arī vientuļnieki, ja bez pienācīga iemesla paliek ilgi kopā ar laicīgiem ļaudīm, jūt, kā panīkst viņu dievbijība līdzīgā sarunā. Mums tāpat steigšus jāatgriežas mūsu vientulībā kā zivis steidz ienirt ūdenī.

Šāda atbilde sajūsmināja karavadoni, un viņš aizgāja ļoti apmierināts.

KĀDS CILVĒKS veica garu ceļu pa sauszemi un jūru, un ieradās tuksnesī, lai ieraudzītu izslavētu starecu.

–Saki, kādus brīnumus dara jūsu abba? – viņš vaicāja jaunam mūkam.

–Skatoties, ko dēvē par brīnumu, – tas atbildēja. – Jums pieņemts uzskatīt par brīnumu, ja Dievs izpilda kāda gribu. Pie mums uzskata par brīnumu, ja kāds izpilda Dieva gribu.

REIZ KĀDS FILOZOFS nolēma pārbaudīt tuksneša vientuļnieka gara spēku un uzdeva viņam trīs jautājumus.

–Kurš bija tas, kurš nekad nav piedzimis, bet nomira? Kurš bija tas, kurš ir piedzimis, bet nekad nav nomiris? Kurš bija tas, kurš piedzima, kurš nomira, bet kura ķermenis turpināja eksistēt pārvērstā veidā?

–Pirmais – tas ir Ādams, – sacīja viņam abba. – Tādēļ, ka viņš nekad nav piedzimis, bet tika Dieva roku izveidots un viņa dzīve beidzās ar nāvi. Otrais – tas ir Ēnohs, kurš piedzima kā citi cilvēki, bet nenomira, jo tika uzņemts debesīs dzīvs8. Trešais – tā ir Lata sieva, kuras ķermenis tika pārvērsts sālsstabā9.

Visticamāk, ka filozofs bija gaidījis citas atbildes, tomēr pret sacīto viņš neko nevarēja iebilst.

VIENS BRĀLIS, kuru bija apvainojis cits brālis, atnāca pie stareca un sacīja:

–Šis cilvēks mani apvainoja, bet es par sevi atriebšos.

Starecs viņam sacīja:

–Nevajag to darīt, mans dēls. Labāk atstāj atriebšanu Dieva ziņā.

–Nē, es vienalga nenomierināšos, kamēr neatriebšos par sevi, – atbildēja mūks.

Tad starecs sacīja:

–Labāk palūgsimies, brāli.

Viņi nostājās lūgšanai, un starecs iesāka tā:

–Dievs! Mums vairāk nav vajadzīga tava gādība par mums: mēs paši gribam atriebt par sevi...

Aizvainotais mūks to izdzirdējis, metās starecam pie kājām un izsaucās:

–Piedod man, abba! Es vairāk negribu tiesāties ar savu brāli.

KĀDS STARECS un viņa māceklis atnāca uz klosteri, kur mūki pierunāja viņus iebaudīt nedaudz ēdiena, lai stiprinātos pirms ceļa.

Kad viņi izgāja no klostera, māceklis sameklēja neapēsto sausiņu un sāka to grauzt.

–Ko tu dari? – aizrādīja starecs. – Šobrīd ir gavēņa laiks.

–Vai tad mēs tikko neēdām? – izbrīnījās māceklis.

–Edām, bet tas bija mīlestības darbs, – atbildēja starecs. – Bet tagad, mans dēls, mums jāievēro savs gavēnis.

SENO ĒĢIPTES mūku gudrība neradās no viņu pētnieciskajiem darbiem vai izglītības, tomēr viņu vidū bija arī izņēmumi.

Kāds starecs reiz atzinās:

–Esmu daudz pūlējies, lasot grāmatas. Bet tas, ko tajās atradu, nav nemaz tik īpaši vērtīgs...

–Arī tā notiek – daudzi dodas makšķerēt zivis, bet mājās pārnes tikai muguras sāpes, – uz sacīto atbildēja cits abba.

TAS NOTIKA tajos senajos laikos, kad bīskapi pildīja arī tiesneša lomu. Kādam bīskapam uz tiesu atveda sievieti, kura tika apvainota laulības pārkāpšanas grēkā.

Paskatījies uz viņu, svētais sacīja:

–Tu ieņēmi bērnu, un tavas dzemdības būs smagas.

Pēc tam viņš vērsās pie saviem klausītājiem:

–Iedodiet viņai desmit aršīnas10 auduma. Ja viņa nomirs dzemdību laikā, tad šis audums viņai būs līķauts, bet ja piedzims bērns, tad tas noderēs jaundzimušajam.

Ar šiem vārdiem viņš atlaida sievieti, nesodījis to. Tad kāds no klātesošajiem tiesā un alkstošajiem, lai grēks tiktu sodīts, iekliedzās:

–Šis bīskaps laikam ir neprātīgs!

Uz to svētais mierīgi atbildēja:

–Ilgus gadus es klusēdams lūdzos tuksnesī, lai sasniegtu šādu neprātu, un tagad nemainīšu to ne pret kādu pasaules gudrību.

REIZ VIENTUĻNIEKS satikās ar aklo, kurš, pazaudējis redzi agrā bērnībā, tomēr bija kļuvis par lielu zinātnieku dažādu zinību jomā. Pie tam šo zinātnieku ļoti godāja pareizticīgo garīdznieki par viņa ticības skaidrību.

Sirsnīgā sarunā viņš atzinās starecam, ka reizēm nožēlo redzes zaudējumu un cieš no akluma.

Starecs uz to atbildēja:

–Brīnos, ka tu, tik saprātīgs cilvēks, žēlo acis, kuras mums ir vienādi ar mušām un skudrām. Un nepriecājies par to, ka tev dota apustuļu un svēto gaisma. Daudz labāk, ja pieder garīgā, nevis laicīgā gaisma: viens nešķīsts miesisko acu skatiens var nogrūst cilvēku ellē.

KĀDS STARECS sacīja tā:

–Kalējs, paņēmis dzelzs gabalu, no sākuma skatās, ko viņam no tā gatavot: izkapti, zobenu vai cirvi. Tā arī mums jādomā uz priekšu, pie kāda tikuma ķerties, lai darbs nebūtu lieks.

REIZ ATNĀCA pie stareca divi grieķu filozofi. Viņi zināja, ka starecs nav apguvis ne filozofiju, ne laicīgās zinātnes, un ieradās ar nolūku viņu apkaunot.

Bet starecs viņus ieraudzīja jau iztālēm, izgāja pretī un vaicāja:

–Kādēļ, gudrie, esat uzņēmušies tādas pūles, lai satiktu neprātīgo?

Viņi atbildēja, ka neuzskata viņu par neprātīgu, bet, tieši pretēji, ir pārliecināti par viņa gudrību.

Uz to starecs viņiem atbildēja:

–Ja jūs esat pārliecināti, ka es esmu gudrs, tad jums jāatdarina mana gudrība, tādēļ ka pieņemts atdarināt to, kuru cieni. Ja es būtu atnācis pie jums, jūs uzskatītu sevi par tiesīgiem prasīt, lai es sekotu jūsu piemēram. Bet tā kā jūs esat atnākuši pie manis kā pie gudra cilvēka, tad jums jāseko manam piemēram un jākļūst par kristiešiem.

Nav zināms, vai filozofi pieņēma pestījošo padomu, bet viņi ārkārtīgi izbrīnījās par gara varoņdarba veicēja aso prātu.

REIZ divi inoki devās apciemot izslavētu starecu. Uzkāpuši uz kuģa, viņi tur sastapa kādu vientuļnieku, kuram bija ar viņiem pa ceļam. Visu ceļu šis vientuļnieks klusēja, bet inoki skaļā balsī stāstīja Tēvu sacīto un rindas no Rakstiem vai stāstīja viens otram par savu roku gatavotajiem darbiem. Kad kuģis nonāca ostā, izrādījās, ka vientuļnieks dodas turpat, kur viņi.

Kad viņi atnāca, starecs viņiem sacīja:

–Jūs esat atraduši labu ceļabiedru šajā starecā!

Pēc tam viņš pievērsās viņu ceļabiedram:

–Arī tu, abba, esi atradis labus brāļus!

Uz to vientuļnieks atbildēja:

–Viņi ir labi, bet sēta viņiem ir bez vārtiem. Kurš grib, pienāk pie slitas un atraisa ēzeli.

Ar to viņš domāja, ka viņi runāja par visu, kas vien viņiem ienāca prātā.

KĀDĀ KLOSTERĪ pārzinis deva padomu inokiem ievērot klusēšanu, saskatot tajā vienu no svarīgākajiem tikumiem un gudrības izpausmi. Reiz pēc dievkalpojuma viņš sacīja tiem:

–Bēdziet, brāļi.

–Bet uz kurieni mēs varam bēgt? – vaicāja viens no viņiem. – Vai tad vēl kaut kur ir vientuļāka vieta kā šis tuksnesis?

Tad starecs pielika pirkstu pie lūpām un sacīja:

–Šurp jābēg.

Pēc tam iegāja savā cellē un aizvēra aiz sevis durvis.

DZĪVOJA PASAULĒ kāds izslavēts gudrais, kurš ļoti lepojās ar savu gudrību. Un viņš uzzināja, ka kaut kur tuksnesī dzīvo starecs, kurš zina kaut ko tādu, ko pat viņš nezina. Gudrais atnāca pie vientuļnieka, lai uzzinātu, kādēļ visi visapkārt par viņu vien runā. Bet tā kā ceļš bija tāls, ceļotāju nomocīja slāpes, un pirmais, ko viņš izdarīja, bija paprasīt padzerties.

Vientuļnieks sāka liet viņam ūdeni māla krūzē. Ūdens jau līst pāri trauka malām, bet starecs tik lej un lej.

–Ko tu dari? – izsaucās gudrais. – Krūzē vairs nevar ieliet ūdeni.

Tā arī tu, lepnības piepildīts, nespēj šobrīd uzņemt to, ko es tev sacīšu, – atbildēja vientuļnieks. – lepnums padara cilvēku kurlu.

Par pacietību

KĀDAM STARECAM vaicāja:

–Kā tev pietiek pacietības mājot vienatnē šajā pamestajā zemes nostūrī?

Viņš atbildēja:

–Es nekad neatrodos vienatnē. Man vienmēr ir sarunu biedrs – Kungs. Kad es gribu, lai Viņš runā ar mani, es lasu Svētos Rakstus. Bet kad pats gribu parunāt ar Viņu – lūdzos.

KAD PIE KĀDA stareca atnāca māceklis ar atzīšanos grēkos, tas vienmēr viņam sacīja:

–Celies!

–Bet es jau daudzas reizes esmu cēlis un kritis.

–Celies atkal!

–Cik ilgi es kritīšu un celšos?

–Kamēr tevi nesasniegs nāve – pakritušu vai piecēlušos, – viņam atbildēja starecs.

RUNĀJOT PAR PACIETĪBU, kāds starecs stāstīja tādu līdzību.

Vienā pilsētā dzīvoja prasmīgs bārddzinis, kurš par bārdas dzīšanu saņēma trīs vara monētas. Un tā kā viņš ik dienas skuva daudzus, tad, atliekot naudu savai iztikai, bārddzinis bez tam ik dienas iekrāja simts vara monētas. Būdams pietiekami nodrošināts, viņš reiz uzzināja, ka citā pilsētā par bārdas skūšanu maksā daudz vairāk.

–Kādēļ, – viņš sacīja, – man šeit jātērē savs laiks? Es te strādāju par trīs vara monētām. Bet tur es varētu kļūt bagāts!

Daudz nedomājot, viņš izpārdeva savu īpašumu un devās uz to pilsētu, kur cerēja iegūt izdevīgāku peļņu. Viņš tur atrada visu, par ko viņam bija stāstīts. Jaunajā vietā bārddzinis tiešām saņēma daudz vairāk par tādu pašu darbu. Vakarā ar nopelnītajiem ieņēmumiem kabatā bārddzinis devās uz tirgu, lai nopirktu kaut ko vakariņām. Bet tur viss bija tik dārgs, ka viņš iztērēja visu, ko dienā bija nopelnījis. No lielās peļņas kabatā nepalika ne graša.

Ievērojis, ka katru dienu atkārtojas viens un tas pats, bārddzinis aizdomājās. Tagad viņš nevarēja ne tikai kaut ko iekrāt, bet tikai ar mokām iztikt.

–Man jāatgriežas agrākajā vietā, lai kaut ko atliktu vecumdienām, – viņš saprata. – Tagad es no pieredzes saprotu, ka tur ar vara grašiem es nopelnīju vairāk kā lielā pilsētā ar lielu naudu. Šeit es ne tikai nevaru neko iekrāt, bet nevaru pat vienkārši iztikt.

REIZ PIE KĀDA izslavēta stareca atnāca daži inoki, lūdzot viņu dot padomu dvēseles pestīšanai. Viņš tiem sacīja:

–Jūs taču zināt, ko māca Kristus Evaņģēlijā. Ar to mums pietiek.

Bet tā kā viņi turpināja lūgt, lai viņš sniedz viņiem kādu pamācību, starecs viņiem sacīja:

–Izpildiet, ko licis Pestītājs: „Kas tev sit pa labo vaigu, tam pagriez arī otru” (Mt. 5, 39).

Viņi atbildēja, ka tam viņiem nav pietiekoši spēka.

–Ja jums trūkst vīrišķības pagriez otru vaigu, tad esiet pacietīgi, kad jums sit.

Viņi atbildēja, ka nespēj arī to.

–Ja arī to jūs nevarat, – sacīja abba, – tad, vismaz, neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu.

Viņi paskaidroja, ka arī tas ir pāri viņu spēkiem.

Tad, pagriezies pret savu mācekli, starecs sacīja:

–Ej, sagatavo viņiem nedaudz biezputras, lai viņi iestiprinās: es redzu, ka viņi ir pārlieku vārgi. Ja jūs vienu nevarat, bet citu negribat, tad ko es ar jums varu izdarīt? Jālūdzas!

KĀDS BRĀLIS vaicāja starecam:

–Ja es ļaujos dusmām, bet piespiežu savu dvēseli paciest sliktu izturēšanos un būt labai vienu reizi, kas man jādara, ja otro, trešo un ceturto reizi?

Starecs viņam atbildēja:

–Dieva baušļi jāpilda ne tikai vienu reizi, bet vienmēr.

Un salīdzināja cilvēku, kurš izpilda nolikto tikai vienu reizi, bet pēc tam atsakās no tā izpildīšanas, ar neprāti, kurš vienu reizi pieņem viņam atnesto maizi, bet pēc tam rupji atgrūž devēja roku un draud nogalināt ikvienu, kurš viņu baros.

TAS NOTIKA briesmīgajā laikā, kad tuksnesī ieradās barbari un izpostīja daudzus klosterus.

Dažiem stareciem tomēr izdevās aizbēgt un, drošas vietas meklējumos, viņiem nācās dažas dienas pavadīt senā dievnamā.

–Lai ikviens no mums šeit padzīvo atsevišķi no citiem un klusumā, netiksimies viens ar otru veselu nedēļu, – piedāvāja viens no stareciem.

Tā viņi arī izdarīja. Bet starecs, kurš to piedāvāja, no rīta ceļoties ik reiz meta ar akmeni baznīcā atrodošās statujas sejā, bet vakarā sacīja tai: „Piedod man”. Un tā viņš darīja veselu nedēļu.

Visbeidzot, sanākuši kopā, mūki viņam vaicāja:

–Katru dienu tu meti akmeņus statujas sejā, bet vakarā klanījies tai. Vai tā dara īsteni ticīgs cilvēks?

Es to darīju jūsu dēļ, – viņiem paskaidroja starecs. – Kad es metu akmeņus statujas sejā, vai tā ko sacīja vai dusmojās? Un kad es tai klanījos un lūdzu piedošanu – vai tā izkustējās no vietas un sacīja: „Nepiedošu!”?

–Mēs neko tādu neredzējām un nedzirdējām.

Tad starecs sacīja:

–Mēs šeit esam septiņi brāļi. Ja gribat, lai mēs dzīvotu kopā, līdzināsimies šai statujai, kura ir vienādi vienaldzīga gan pret apvainojumiem, gan pagodinājumiem. Ja negribat tā uzvesties, tad, lūk, dievnama četras durvis – un lai katrs iet kurp grib.

–Mēs visu darīsim kā tu sacīji, un būsim paklausīgi taviem vārdiem, – sacīja mūki un visu atlikušo laiku pavadīja kopā miera un saskaņā.