Brīnumdarošā Vissvētās Dievadzemdētājas ikonas sagaidīšana
No 5. līdz 10. oktobrim Rīgā atradīsies ievērojams pasaules līmeņa svētums - Dievmātes brīnumdarošā Kurskas Uz saknēm atrastā ikona «Zīme». Ikonas sagaidīšana notiks 5. oktobrī plkst. 16:00 pie Kristus Piedzimšanas katedrāles (Rīga, Brīvības bulvāris 23).
Šī svētā ikona Latvijā ieradīsies pirmoreiz, un tas notiks ar Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra svētību.
Latvijā sagaidīsim Dievmātes Kurskas Uz saknēm atrasto ikonu «Zīme», kas ir godājamākā ikona Krievzemes Aizrobežu Pareizticīgajā Baznīcā (KAPB). Ikonas pastāvīga atrašanās vieta ir KAPB Dievmātes ikonas «Zīme» Sinodālā katedrāle Ņujorkā (ASV).
Dievmātes Kurskas Uz saknēm atrastā ikona «Zīme», kuras pastāvīgā mājvieta ir Amerikas Savienotās Valstis, regulāri tiek vesta uz dažādām ārzemju eparhijām un baznīcām, kopš 2009. gada – arī uz Krieviju. Šogad šī ikona pirmo reizi apmeklēs Latviju.
Кurskas Uz saknēm atrastā Dievmātes brīnumdarošā ikona «Zīme»
Dievmātes ikona «Zīme» pieskaitāma pie senākajiem ikonogrāfiskajiem Dievmātes atveidiem. Šajā ikonā attēlota sēdoša Dievmāte ar lūgšanās augšup paceltām rokām; uz Viņas krūtīm apaļa medaljona fonā attēlots Dievišķais Bērns – Pestītājs Emanuēls. Šāda ikona tika atrasta Vlahernas baznīcā restaurācijas darbu laikā, kuros atklājās sienā iemūrēts Dievmātes tēls, tur paslēpts ikonu grautiņu laikā. Svētās Agnijas kapličā Romā skatāms Dievmātes attēls ar lūgšanā izstieptām rokām un ar Bērnu, kurš sēž uz Viņas ceļiem – šis atveids attiecas uz IV gadsimtu. Turklāt ir zināma sena VI gadsimta Dievmātes Bizantijas ikona «Nikopeja», kur Dievmāte attēlota sēdoša tronī, abās rokās turot ovālu vairogu ar Pestītāja Emanuēla atveidu.
Senā pilsēta Kurska, ar kuru saistīts brīnumdarošās ikonas vārds, pastāv kopš X gadsimta, un tā apdziedāta jau «Teikā par Igora karagaitu»1. Mongoļu-tatāru jūga laikā Kurskas apgabals tika izpostīts un praktiski iznīcināts. Kurska pārvērtās par mežonīgu vietu, aizaugušu bieziem mežiem, kuros dzīvoja meža zvēri. Netālās Riļskas pilsētas, kas bija paglābusies no postījumiem, iedzīvotāji te bieži devās medīt.
Vēstījumā par Dievmātes brīnumdarošās ikonas atrašanu minēts, ka ikonu 27 verstis (29 kilometrus) no izpostītās Kurskas atrada kāds dievbijīgs vīrs, mednieks. Ikona gulēja uz koka saknēm nelielas upītes Tuskaras krastā. Kad mednieks pacēla ikonu, no zemes zem koka saknēm iztecēja avots – tas bija pirmais ikonas brīnums. Dievbijīgais vīrs ielika Dievmātes ikonu šī koka dobumā un kopā ar saviem biedriem netālu no ikonas atrašanas vietas uzcēla nelielu kapelu, kurā novietoja atrasto ikonu.
Ikonas atrašana notika 1295. gada 8./21. septembrī, Dievmātes Piedzimšanas svētkos. Ikonā attēlots Dievmātes atveids «Zīme», bet tā kā to atrada netālu no Kurskas un uz koka saknēm, tad svētumu sāka dēvēt par Kurskas Uz saknēm atrasto Dievmātes ikonu «Zīme».
Par tik neparasto ikonas parādīšanos, turklāt saistītu ar brīnumu, ātri vien kļuva zināms kaimiņu pilsētā Riļskā un tās apkaimē. Pie jaunā svētuma sāka nākt dievbijīgie iedzīvotāji, cerībā saņemt no brīnumdarošās ikonas dziedināšanu un mierinājumu bēdās.
Uzzinājis par to, Riļskas kņazs Vasīlijs Šemjaka pavēlēja pārnest ikonu uz Riļsku, kur to svinīgi sagaidīja visi pilsētas iedzīvotāji. Pilsētā tika uzcelta baznīca par godu Dievmātes Piedzimšanai, un ikona tika novietota tajā. Svinības par godu ikonai tika noteiktas 8./21. septembrī – tās atrašanas dienā.
Bet ikona šeit neatradās ilgi: brīnumaini tā no baznīcas atgriezās savā parādīšanās vietā Tuskaras upes krastā. Riļskas iedzīvotāji vairākkārt centās to nogādāt atpakaļ pilsētā, bet katru reizi ikona atgriezās savā vietā. Tad viņi saprata, ka Dievmāte vēlas palikt Savas ikonas parādīšanās vietā, un atstāja ikonu kapelā. Neskaitāmi svētceļnieki plūda uz šejieni, lai paklanītos svētumam, no kura plūda bagātīgas brīnumdarīšanu straumes. Aizlūgumus dievlūdzējiem kalpoja kāds dievbijīgs garīdznieks, Bogoļubs, kurš pats pēc savas gribas un īpašas bijības pret Dievmāti ieradās un dzīvoja šeit, īpaši Dievmātes Piedzimšanas svētkos.
1383. gadā Kurskas zeme atkal piedzīvoja tatāru uzbrukumu un izpostīšanu. Tatāri, satikuši savā ceļā kapelu, saņēma garīdznieku gūstā, bet kapelu nolēma nodedzināt. Tomēr kapela, neskatoties uz visām viņu pūlēm, pat aplikta ar žagariem, neaizdegās. Māņticīgie barbari uzbruka Bogoļubam, turot viņu aizdomās par burvestībām, ar kurām viņi izskaidroja savu neveiksmi. Dievbijīgais priesteris atmaskoja viņu neprātu un norādīja uz Dievmātes ikonu, kas atradās kapelā. Niknuma pārņemtie tatāri sagrāba svēto ikonu, pāršķēla divās daļās un aizmeta uz dažādām pusēm, bet kapelu nodedzināja. Priesteri Bogoļubu aizveda gūstā.
Garīdznieks skuma par apgānīto svētumu un lūdza Vissvēto Dievadzemdētāju, lai Viņas ikona nepazustu. Lūgšana tika uzklausīta: garīdznieku no gūsta izpirka, un viņš, atgriezies dzimtajā pusē, atrada sašķeltās ikonas daļas, salika kopā, un tās brīnumainā kārtā savienojās. Riļskas iedzīvotāji atkal centās ikonu aiznest uz pilsētu, bet, kad ikona brīnumainā veidā atgriezās iepriekšējā vietā, šeit tika uzcelta jauna kapela, kurā Dievmātes ikona «Zīme» atradās apmēram 200 gadu.
Ar laiku par brīnumaino svētumu uzzināja Maskavā, uz kurieni to aizveda 1597. gadā. To sagaidīja ar lielu godu: pie tās tika kalpoti svinīgi aizlūgumi, lūdzās cars Fjodors Joannovičs un tūkstošiem dievlūdzēju. Maskavā ikonu ielika lielā koka rāmī, kuras augšdaļā bija Kunga Cebaota atveids, bet sānos un lejasdaļā – deviņu praviešu attēli. Labajā pusē attēloti ķēniņš un pravietis Sālamans, pravieši Daniels, Jeremija un Elija. Kreisajā pusē – ķēniņš un pravietis Dāvids, pravieši Mozus un Jesaja, soģis Gedeons; ikonas lejasdaļā attēlots pravietis Abakuks.
Tieši šo praviešu atveids vistiešāk attiecas uz Dievmātes ikonu «Zīme». Ikonā attēlota Dieva Dēla Emanuēla ieņemšana Visšķīstās Jaunavas Dievadzemdētājas klēpī, bet šis visdižākais brīnums, pēc pravieša Jesajas pravietojuma, bija zīme Dāvida namam, ka tas nebeigsies, līdz Dieva Dēls iemiesosies. Par šo pašu Dieva Dēla iemiesošanās brīnumu vēstīja arī citi Vecās Derības pravieši, tādēļ šo praviešu attēli ar vīstokļiem rokās, kuros lasāmi viņu pravietiskie vārdi, arī ievietoti Dievmātes ikonā «Zīme» kā viņu kopīga liecība par brīnišķīgās zīmes, kuru Dievs deva caur pravieti Jesaju, patiesumu.
Šādi ikona ieguva savu visiem zināmo izskatu: «Zīme» ar praviešiem visapkārt un Kungs Cebaots tēla augšdaļā. Ikonai tika uzlikta pērļu riza un sudraba apkalums, to izrotāja ar zeltā šūtu pārklāju un svinīgi nosūtīja uz Kursku.
Ikonas parādīšanās vietā tika nodibināts mūku klosteris un uzcelta Dievmātes Piedzimšanas baznīca. Šajā pašā gadā tika uzcelta vēl viena baznīca – par godu Dievmātes ikonai «Dzīvudarošais Avots» – kalnā pie pašas upes, virs avota, kas izveidojās, kad ikonu atrada. Jaunizveidoto klosteri sāka dēvēt par Dievmātes Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas klosteri, pieminot ikonas parādīšanos uz koka saknēm.
Vienlaikus ar īsto Dievmātes Kurskas ikonu ticīgie bagātīgi izrotāja arī precīzas tās kopijas, pret kurām izturējās ar ne mazāk dziļu bijību. Kopiju vidū zināmākās ir tās, kas atradās abos Kurskas klosteros. Abas ikonas pēc uzgleznošanas laika attiecināmas uz XVII gadsimtu, kad tika iedibināta tradīcija brīnumdarošo ikonu uz zināmu laiku pārnest no viena klostera uz otru. Laikā, kamēr brīnumdarošā ikona neatradās vienā no klosteriem, tās kiotā tika ielikta kopija.
Nākamais cars, Boriss Godunovs, baidoties no tatāru uzbrukumiem, pavēlēja pārnest ikonu uz Kursku, uz Augšāmcelšanās baznīcu. Vēlāk ikonu pārveda uz jaunizveidoto Dievmātes ikonas «Zīme» klosteri, bet arī iepriekšējais klosteris netika aizmirsts: katru gadu, devītajā piektdienā pēc Pashas, uz šejieni no Kurskas devās daudzskaitlīgs krusta gājiens ar godājamo ikonu. Pirmo reizi krusta gājiens notika 1618. gadā, ar laiku tajā pulcējās tik liels dievlūdzēju skaits, ka gājiens izstiepās visu 27 verstu garumā, kas atdalīja klosteri no pilsētas: kad pirmie svētceļnieki jau iegāja klosterī, pēdējie vēl tikai izgāja no Kurskas.
Daudzus brīnumus Vissvētā Dievadzemdētāja parādījusi caur Savu ikonu: pie tās notikušas daudzas dziedināšanas. Tā 1764. gadā krusta gājiena ar ikonu laikā no smagas slimības izdziedinājās deviņgadīgs zēns Prohors Mošņins, nākamais svētais sirdsskaidrais Sarovas Serafims. Zēns bija smagi slims, un pat māte necerēja uz viņa atveseļošanos. Bet krusta gājiena laikā pēkšņi sākās spēcīgs lietus, un ikonu ienesa Mošņinu mājas pagalmā. Prohora māte ar slimo bērnu uz rokām iznāca pie brīnumdarošās ikonas, un ikonu pārnesa viņiem pāri. Pēc tam Prohors pilnībā atveseļojās.
XIX gadsimtā Kurskas Uz saknēm atrastā ikona «Zīme» atradās Kurskas Dievmātes ikonas «Zīme» tāda paša nosaukuma katedrālē zem speciālas apzeltītas nojumes ar četrām marmora kolonām grieztā zeltītā kiotā. Parasti uz ikonas bija dārgmetāla riza, izgatavota 1665. gadā. Līdz ar šo rizu klosterī atradās vēl vairākas rizas, tostarp arī pati senākā, kuru XVI gadsimta beigās bija ziedojis cars Fjodors Joannovičs.
Viens no zināmākajiem ikonas brīnumiem notika pašās XIX gadsimta beigās. Naktī uz 1898. gada 8. martu Dievmātes ikonas «Zīme» katedrālē nogranda spēcīgs sprādziens. Sprāgstvielas baznīcā bija ielicis revolucionārs-terorists Ufimcevs ar saviem domubiedriem. Viņiem bija neprātīga doma iznīcināt tautas godāto diženo svētumu. Sprādziens bija ļoti spēcīgs: tas sagrāva nojumi virs ikonas, nopietni sabojāja katedrāles interjeru, izsita visus stiklus un pat izlieca lokā kaltās durvis. Bet pati svētā ikona palika pilnīgi neskarta. Ļaunprātība nesatricināja, bet tieši pretēji – nostiprināja Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas slavu un vairoja tās godināšanu ticīgo vidū.
1909. gadā notika viens no zināmākajiem brīnumiem no Kurskas ikonas – kopš dzimšanas akla zēna no Vapinas ciema Kurskas guberņā izdziedināšana. Viņam bija apmēram 10 gadu. Bērns atguva redzi dienā, kad Kurskas Uz saknēm atrastā ikona tika atnesta uz ciemu, pēc aizlūguma viņa ģimenes mājā.
XX gadsimts, tik dramatisks daudzu pasaules valstu vēsturē, bija dramatisks arī brīnumdarošās ikonas liktenim. Drīz vien pēc revolūcijas, 1918. gada 11. aprīlī, brīnumdarošā ikona un tās godājamā kopija no klostera tika nolaupīta. Pilnībā paļaujoties uz Visšķīsto Dievadzemdētāju, Dievmātes ikonas «Zīme» klostera mūki un visi ticīgie lūdzās par pazudušo svētumu atrašanu. Un notika brīnums: abas pazudušās ikonas – gan brīnumdarošā, gan tās kopija – tika atrastas netālu no klostera 1918. gada 3. maijā. Tās bija bez dārgajām rizām, kuru nolaupīšana arī bija laupītāju mērķis. Ievērojamais ikonu gleznotājs Grigorijs Šukļins spēja atšķirt svētumu no kopijas: viena no īstās ikonas pazīmēm bija pēdas no tatāru zobena, ar kuru tā reiz tika pāršķelta. Ikonu atdeva atpakaļ klosterim, kur tai tika uzlikta viena no rezerves rizām, diezgan pieticīgu, sudraba, ar gaišzilu emalju. Šī riza arī šodien rotā brīnumdarošo ikonu.
Pašā pilsoņu kara karstumā, 1919. gada oktobrī, baltgvardu armija atstāja Kursku. Kopā ar karaspēku pilsētu pameta arī daudzi tās iedzīvotāji, baidoties no sarkanarmiešu terora. Garīgo personu pavadībā pilsētu 1919. gada 31. oktobrī pameta arī Kurskas Uz saknēm atrastā Dievmātes ikona. To aizveda uz Belgorodu, pēc tam uz Taganrogu un tālāk uz Kubaņu. 1920. gada 1. martā Kurskas ikona uz kuģa «Svētais Nikolajs» pameta Novorosijsku un caur Konstantinopoli un Salonikiem ieradās Serbijā.
Uz pilsoņu kara beigām attiecas pamācošais gadījums ar jaunu baltgvardu virsnieku Sergeju Jordanski. Smagi ievainots kaujā 1920. gada augustā, viņš atradās hospitālī. Divas operācijas bija aizritējušas neveiksmīgi, sākās organisma saindēšanās, stāvoklis kļuva bezcerīgs. Tad jaunais cilvēks sapnī ieraudzīja savu māti, kura viņam atgādināja par savu svētību – Dievmātes Kurskas Uz saknēm atrasto ikonu «Zīme». Virsnieks šo ikonu gan bija paņēmis līdzi, čemodānā, bet nekad tās priekšā nelūdzās. Paņēmis ikonu, ievainotais ar kvēlu lūgšanu vērsās pie Visšķīstās Jaunavas un saņēma dziedināšanu.
1923. gadā padomju vara slēdza Uz saknēm atrastās ikonas klosteri: klostera ēkas nopostīja, Dievmātes Piedzimšanas katedrāli uzspridzināja, klostera teritorijā izveidoja atpūtas namu. 1924. gadā slēdza arī Dievmātes ikonas «Zīme» klosteri Kurskā, ierīkojot tur kinoteātri «Oktobris».
Bet Kurskas brīnumdarošā ikona, pirmsākumā izvesta uz Dienvidslāviju, kļuva par krievu emigrācijas Odigitriju – Ceļvedi. Tas bija vienīgais ievērojamais svētums, kas pameta Krieviju pilsoņu kara beigās, un emigrantu vidū ikona tika ļoti godināta. Svētceļnieki pie tās plūda no visas Eiropas, kuru tolaik piepildīja krievu bēgļi, un saņēma pie Debesu Ķēniņienes senās ikonas svētīgu palīdzību. Daudzas reizes ticīgie no citām valstīm (Bulgārijas, Francijas, Anglijas, Beļģijas un citām) aicināja ikonu pie sevis, lai godinātu to.
Dienvidslāvijas galvaspilsētā Belgradā krievu emigranti 1924.–1925. gadā uzcēla Svētās Trijādības baznīcu, kur izveidoja skaistu nojumi kā pastāvīgu mājvietu brīnumdarošajai ikonai. Dienvidslāvijā daudzi zināja par dziedināšanas gadījumu, kad no hemofilijas tika dziedināts trīsgadīgs zēns Novicku ģimenē (1926. gadā), un par slimas sievietes izdziedināšanu, kurai bija smags pleirīts (1928. gadā). Šī sieviete ārstējās Belgradas klīnikā ievērojama ārsta, profesora Ignatovska, uzraudzībā. Ārstēšanai nebija rezultātu, un profesors slimnieces tuviniekiem sacīja, ka cerēt vairs var tikai uz brīnumu. Viņas vīrs aizsteidzās uz Svētās Trijādības baznīcu, kur nokalpoja aizlūgumu pie brīnumdarošās ikonas. Pēc aizlūguma garīdznieks viņam iedeva vairākas rozes, kas stāvēja vāzē pie ikonas. Ar šīm rozēm viņš ieradās pie sievas, kura ar prieku paziņoja viņam, ka izjutusi lielu atvieglojumu tieši aizlūguma kalpošanas laikā. Drīz vien viņa atveseļojās pavisam. No ikonas saņemtās rozes dzīvesbiedri pēc tam glabāja visu dzīvi.
II pasaules kara laikā ikona atradās Belgradā. Pilsēta pārcieta spēcīgu bombardēšanu, bet baznīca, kurā atradās ikona, palika neskarta. Ticīgie ievēroja, ka necieta arī tās mājas, kuru iedzīvotāji ielūdza ikonu pie sevis aizlūgumu kalpošanai. Aculiecinieki atceras, ka reiz bombardēšanas laikā pilsētā tika izpostīta vesela iela, neskartas palika tikai divas mājas, kuras bija apmeklējusi ikona. Citā vietā mājas priekšā, kuru nesen bija apmeklējusi Dievmātes ikona, nokrita trīs aviobumbas, un neviena no tām nesprāga. Šie piemēri mudināja pilsētas iedzīvotājus, krievus un serbus, meklēt aizstāvību pie senās ikonas. Viņi aicināja ikonu uz aizlūgumiem savās mājās, un garīdznieki nesa ikonu pat bombardēšanas laikā.
Brīnumdarošā Dievmātes ikona Dienvidslāvijā atradās gandrīz 25 gadus – līdz 1944. gada 8. septembrim, kad tā tika pārnesta uz Austriju, Vīni. Šeit notika vēl viens brīnumains gadījums. Nikolaja katedrālē notika Dievišķā liturģija, katedrāle bija dievlūdzēju pilna. Dievkalpojuma laikā sākās aviācijas uzlidojums, bumbas sprāga kaut kur pavisam tuvu, bet dievkalpojums turpinājās, ļaudis lūdzās pie godājamās ikonas. Pēc dievkalpojuma ticīgie ieraudzīja, ka ap katedrāli un tieši tās priekšā dega mājas, visa iela bija nobērta ar saplīsušiem stikliem. Bet katedrālei neuzkrita neviena bumba, pat neviens stikls netika izsists.
Pēc kara beigām Aizrobežu Baznīcas Sinode īslaicīgi atradās Minhenē, Vācijā. Turpat bija arī Vissvētās Dievadzemdētājas ikona, kas parasti atradās Sinodes mājas baznīcā. Vācija tolaik bija pilna ar tā dēvēto «pārvietoto personu» nometnēm, kuras Vācijā bija nokļuvušas kara laikā. Daudzi no šiem cilvēkiem bija no Krievijas. Ikonu bieži no Minhenes veda uz dažādām vietām Vācijā, lai sniegtu mierinājumu nelaimīgajiem bēgļiem. 1949. gadā Frankfurtē pie Mainas pie garīdznieka, kurš pavadīja ikonu, protopresbitera Georgija Grabbes pienāca kāds sirmgalvis. Viņš pastāstīja, ka bijis viens no tiem ļaundariem, kas 1898. gadā sarīkoja sprādzienu Kurskas Dievmātes ikonas «Zīme» katedrālē. Kad Visšķīstā Dievadzemdētāja nepieļāva Savas ikonas bojāeju, viņš no visas sirds sāka ticēt un visu savu dzīvi rūgti nožēloja savu briesmīgo grēku.
Kurskas Uz saknēm atrastā ikona apmeklēja arī citas pilsētas Eiropā (Londonu, Parīzi, Briseli) un visur bija noskumušo iepriecinātāja un slimnieku dziedinātāja. 1948. gadā pie tās izdziedinājās emigrants, ievērojamais zinātnieks, mikrobiologs profesors Fjodors Verbickis (vēlāk dzīvojis Argentīnā; 1881-1971). Viņš atradās slimnīcā, viņa stāvolis bija tik smags, ka ārsti profesora sievai sacīja, ka viņš mirst. Ticīgā sieva steidzās uz baznīcu uzaicināt garīdznieku mirēja grēksūdzei un Svētā Vakarēdiena pasniegšanai. Viņa atnāca uz Sinodes Dievmātes Vladimiras ikonas baznīcu, bet priesteris ieteica vispirms nokalpot aizlūgumu pie Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas. Pēc aizlūguma garīdznieks un profesora sieva steidzās uz slimnīcu; ieejot palātā, viņi pārsteigti redzēja, ka Verbickis sēž gultā un izskatās možs. Viņš pastāstīja, ka atvieglojumu izjutis pavisam nesen, drīz vien viņš pilnībā atveseļojās.
Pēckara gados daudzi krievu emigranti no Eiropas pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tad arī radās projekts par brīnumdarošās Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas pārnešanu uz Sinodes rezidenci Ņujorkā. 40 jūdžu no Ņujorkas, netālu no Magopakas pilsētas, tika nolemts izveidot klosteri, kurā tiktu ierīkota Sinodes pagaidu rezidence un par kura cēlēju un pārzini tika iecelts Čikāgas un Detroitas arhibīskaps Serafims, kura dzimta nāk no Kurskas, grāmatas par Kurskas Dievmātes ikonu «Zīme» – «Krievu Aizrobežu Odigitrija» – autors. Pēc viņa klosteri nosauca par Jauno Uz saknēm atrastās ikonas klosteri (bezdievju iznīcinātā Kurskas klostera piemiņai), uz kuru atveda precīzu brīnumdarošās ikonas kopiju, ietērptu tieši tādā pašā rizā (kopija bija uzgleznota jau pēc II pasaules kara). Ar šo ikonu pirmie klostera iemītnieki sāka apmeklēt tuvākās pareizticīgo draudzes. Un Leikvudas draudzē notika pirmais brīnums no ikonas Amerikā: kāda sieviete, kas daudzus gadus cieta no mokošām asiņošanām, saņēma, līdzīgi Evaņģēlijā minētajai asinssērdzīgajai sievai, tūlītēju un pilnīgu dziedināšanu pēc aizlūguma un kvēlas lūgšanas pie ikonas.
1951. gada 5. februārī Kurskas Uz saknēm atrastā ikona lidmašīnā tika nogādāta Ņujorkā. Pa ceļam lidmašīna saskārās ar stipru vētru virs Atlantijas okeāna, tādēļ lidojumu nācās pārtraukt, un lidmašīna veica piespiedu nosēšanos Azoru salās. Lidmašīnu uzņēma Santa Marijas sala. Divas dienas ikona atradās lidostā, kur tās pavadītāji garīdznieki kalpoja aizlūgumus. Vietējie iedzīvotāji, pēc ticības piederības katoļi, uzzinājuši par pareizticīgo svētuma ierašanos, lielā skaitā ieradās ikonu godināt.
50. gados Aizrobežu Baznīcas Sinode Ņujorkā iegādājās lielu ēku, kur tika ierīkotas divas baznīcas – mazā un lielā. Lielā baznīca iesvētīta par godu Kurskas Uz saknēm atrastajai Dievmātes ikonai «Zīme», tādēļ tā tiek saukta par Dievmātes ikonas «Zīme» Sinodālo katedrāli. Tajā parasti arī atrodas brīnumdarošā ikona. Vasarā ikona atrodas Jaunajā Uz saknēm atrastās ikonas klosterī, kur tai ierīkota brīnišķīga nojume ar daudzām eļļas lampadām.
XX gadsimta otrajā pusē ikona pastāvīgi ceļoja pa Ameriku, īpaši priecīgi to sagaidīja Kalifornijā. Ievērojamais svētītājs, Šanhajas un Sanfrancisko arhibīskaps Jānis (Maksimovičs),2 ļoti godāja brīnumdarošo Kurskas ikonu, un, kas ir zīmīgi, mūža miegā viņš aizmiga lūgšanā pie Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas.
1952. gadā, dienās, kad ikona atradās Kalifornijā, notika dziedināšanas brīnums Monterrejas pilsētā. Šajā pilsētā dzīvoja amerikāņu armijas pulkvedis Fords, kurš četrus gadus pirms tam bija pieņēmis pareizticību. Fords saslima ar kakla vēzi, viņa stāvoklis bija ļoti smags. Uzzinājis par ikonas ierašanos, viņš lūdza to atnest uz viņa māju. Aizlūguma laikā pats pulkvedis un viņa ģimene no sirds lūdzās Debesu Ķēniņienei. Dziedināšana, pēc slimnieka vārdiem, notika brīdī, kad viņš noliecās noskūpstīt ikonu. Šis dziedināšanas gadījums ļoti pārsteidza Amerikas ārstus.
Arī Krievijā Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas «Zīme» godināšana turpinājās un neapsīka, neskatoties uz visām bezdievīgās varas pūlēm. XX gadsimta vidū Kurskas apgabals Krievijas Federācijā bija pirmais pēc darbojošos baznīcu skaita (šeit bija 315 baznīcu, pašā Kurskā – 9 baznīcas). Ievērojamais Kurskas krusta gājiens 20.–30. gados nenotika, bet 1944. gadā tika atjaunots, un kopš tā laika notika ik gadu līdz piecdesmito gadu beigām. Svētceļnieki devās pie svētā avota – vienīgā svētuma, kas bija palicis Kurskas klostera vietā. Varas iestādes nolēma iznīcināt svēto avotu un aizbēra ar buldozera palīdzību, bet vietu ierobežoja ar augstu sienu un novietoja tur milicijas posteni. Krusta gājiens tika aizliegts, kas notika 1959. gadā.
Šajos smagajos gados uz Kurskas katedru tika nosūtīts enerģisks un darbīgs Virsgans, Augstisvētītais Leonīds (Poļakovs), kurš vēlāk bija Metropolīts Rīgā. Viņš visādi centās nostiprināt baznīcas dzīvi eparhijā, garīgi atbalstīt ticīgos. Valdnieks Leonīds kalpoja Sergija-Dievmātes Kazaņas ikonas katedrālē Kurskā katru svētdienu un svētku dienu, bet darbadienās nāca uz visiem dievkalpojumiem katedrālē, pastāvīgi sprediķoja, apbraukāja draudzes, iesvētīja jaunus svētkalpotājus. No Kurskas viņam sekoja Virsgana-lūdzēja slava, pilsētas ticīgie iedzīvotāji viņu ļoti mīlēja, Virsgana dievkalpojumi pulcēja daudz cilvēku.
Bet iznīcināt svētceļojuma tradīciju uz klosteri tā arī neizdevās: neskatoties uz visiem aizliegumiem, svētceļnieki devās šurp. Arī svēto avotu iznīcināt neizdevās: tas atkal un atkal parādījās gan te, gan tur, lai arī kā to centās aizbetonēt. 1988. gadā, Krievzemes Kristīšanas tūkstošgadē, Kurskas ticīgie uzsāka mēģinājumu panākt, lai Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas klosteris, kurš bija pamests, tiktu atdots Baznīcai. Piekāpjoties daudzajām prasībām, varas iestādes 1988. gada devītajā piektdienā pēc Pashas atvēra pieeju avotam Kurskas klosterī.
1989. gada martā uz Kursku no Amerikas tika atvesta Dievmātes Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas «Zīme» precīza kopija, uzgleznota Džordanvilas Svētās Trijādības klosterī (klosteris pieder Krievu Aizrobežu Baznīcai). Ar šo ikonu ticīgie veica krusta gājienu pa izpostītā klostera teritoriju, un krusta gājiena laikā notika brīnums: izdziedinājās zēns no Kurskas, Kirils. Pusaudzis cieta no smagas slimības un paiet varēja, tikai atbalstoties uz kruķiem. Pēc lūgšanas viņa kājas kļuva spēcīgākas, un viņš, Dievmātes pilnībā izdziedināts, varēja staigāt bez kruķiem.
1989. gada 7. augustā klosteris, precīzāk, tā paliekas un drupas, tika atdotas Baznīcai. Svētā klostera straujā atdzimšana kļuva par patiesu brīnumu, kas notika ar Vissvētās Dievadzemdētājas gādību.
1995. gadā Kurskas eparhijā svinīgi tika atzīmēta Dievmātes Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas parādīšanās 700 gadu jubileja. Dievmātes Aizmigšanas svētkos Uz saknēm atrastās ikonas klosterī notika Vissvētās Dievadzemdētājas parādīšanās brīnums pie svētā avota. Par brīnuma liecinieci kļuva septiņgadīga meitenīte Alla. Viņai bija ļoti vāja redze, meitenīte gandrīz nemaz neredzēja, un ticīgā māte atveda viņu pie avota, cerot uz Debesu Ķēniņienes svētīgo palīdzību. Mātes cerības netika pieviltas: viņas meita ne tikai saņēma dziedināšanu, bet arī uz īsu laiku ieraudzīja To, Kurai ir spēks dāvāt cilvēkiem jebkādu palīdzību. No prieka raudošā meitenīte spēja pastāstīt par parādību klātesošajiem: Gaiša Sieva zili baltā tērpā, starojot mīlestībā un žēlsirdībā, nosauca meitenīti vārdā, un bērns pēkšņi skaidri ieraudzīja ne tikai Viņu, bet arī visu apkārtējo.
2000. gadā Kurskas klosterī iesvētīja Dievmātes ikonas «Zīme» katedrāli, kas tagad kļuvusi par eparhijas katedrālo dievnamu. 2007. gadā Kursku un Uz saknēm atrastās ikonas klosteri apmeklēja Krievu Aizrobežu Baznīcas vadītājs, Austrumamerikas un Ņujorkas Metropolīts Lavrs.
2009. gadā Dievmātes Kurskas Uz saknēm atrastā ikona pirmo reizi pēc ilga pārtraukuma atkal apmeklēja Krieviju – Maskavu un Kursku. Kurskā ikonas atnešanas svinību laikā tika iesvētīta atjaunotā Dievmātes Piedzimšanas katedrāle Uz saknēm atrastās ikonas klosterī. Katedrāli iesvētīja Svētīgākais Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs Kirils.
2018. gadā Kurskā atzīmēja ievērojamā Kurskas krusta gājiena 400 gadu jubileju: 8. jūnijā šeit notika krusta gājiens, kurā pulcējās daudzi tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm.
Daudzas Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas kopijas dažādās pilsētās un valstīs tiek godinātas kā brīnumdarošas. Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas kopijas ir arī Rīgā. Viena no tām, gleznota agrākos laikos, atrodas Ņevas Aleksandra baznīcā, bet otra, uzgleznota Kurskā, – Kristus Pestītāja baznīcā. Šīs ikonas ir vietēji godināmi svētumi savās draudzēs.
2018. gadā pēc Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra iniciatīvas Kurskas Uz saknēm atrastā Dievmātes ikona «Zīme» pirmo reizi savā gadsimtiem ilgajā vēsturē apmeklēs Rīgu.
Šī notikuma garīgo nozīmi ir grūti pārvērtēt. Svētā brīnumdarošā ikona, kas izslavēta ar daudziem brīnumiem un apmeklējusi daudzas pasaules valstis, būs kopā ar mums vairākas dienas. Pie ikonas būs iespējams pieiet, palūgties tās priekšā, pienest Vissvētajai Dievadzemdētājai savas skumjas, sāpes un ciešanas. Šis notikums pēc savas nozīmes salīdzināms ar Dievmātes brīnumdarošās Tihvinas ikonas ierašanos Rīgā. Visšķīstā Debesu Ķēniņiene Savā svētajā ikonā atkal apmeklēs mūsu pilsētu.
Kurskas Uz saknēm atrastās ikonas «Zīme» ierašanās Rīgā kļūs par unikālu un neatkārtojamu notikumu, kas ļaus mums piedzīvot apbrīnojamu, aizkustinošu tikšanos ar pasaules mēroga svētumu, izjust lūgšanu un svētības prieku un iegūt savu personīgo satikšanās pieredzi, kas var izmainīt dzīvi, piepildot to ar garīgu saturu.