Kopš senseniem laikiem Svētā Baznīca godā svētos, kas Dievam pa prātam darījuši. Īpaša vieta debesīs sagatavota tiem, kas cietuši mokas, izsmieklu, vajāšanu, un apmelošanu par tā Kunga vārda sludināšanu. Svētā Baznīca uz svēto mocekļu piemēra māca mūs būt stingriem ticības apliecināšanā un aizstāvēšanā.
Laicīgie ļaudis uzskata arhibīskapa nežēlīgo nonāvēšanu par smagu kriminālnoziegumu, kura izmeklēšana nonāca strupceļā, bet kristiešu apziņā arhibīskaps Jānis ir moceklis Kristus vārdā. Un tam ir pamats.
Kalpojot šodien Latvijas Pareizticīgajā Baznīcā, kura atguva Patstāvīgas Baznīcas statusu, kuru tai dāvāja arhibīskapa Jāņa vadības laikā, esot par lieciniekiem tās atjaunotnei un izaugsmei Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Arhibīskapa Aleksandra vadībā, mēs jūtam garīgu saiti ar sen pagājušu 70 gadu pagātni un apzināmies sevi kā mocekļa arhibīskapa Jāņa Pommera dēstīto augļu vācēji un vairotāji.
Ielūkojoties arhibīskapa Jāņa dzīves stāstā, mēs redzam, ka visa viņa dzīve un nāve apzīmogota ar Dieva svētību un ir nepārtraukta kalpošana Kristum.
Jau arhibīskapa tēvs Andrejs Pommers cieta vajāšanas, kā pirmais Cēsu latvietis, kas pieņēmis pareizticību.
Bērnībā Jānis saņēma patiesi ticīgas dievbijīgas ģimenes audzināšanu. Dieva Gara vadība izpaudās jau skolas gados, kā īpaša gara un saprāta dāvana. 1897. gadā Jānis ar izcilību pabeidzis Rīgas Garīgā Semināra kursu.
Strādājot kā tautskolotājs dažādos Latvijas novados nākošais arhibīskaps iepazīst tautas dzīvi un vajadzības, bet no 1900. gada turpina mācības Kijevas Garīgajā Akadēmijā.
Par īpašu Dieva nodomu Jānim Pommeram bija tā laika ievērojama Kristus Baznīcas kalpotāja Kronštates Jāņa svētība pieņemt mūka kārtu.
Jaunais mūks tiek nosūtīts pasniedzēja darbam Čerņigovas Garīgajā Seminārā. Daudzi no viņa mācekļiem veltīja visu savu dzīvi kalpošanai Dievam un kļuva par ievērojamiem teologiem.
Jau 30 gadu vecumā viņš jau ir Viļņas Garīgā Semināra rektors un klostera pārzinis. Jau tajos gados viņš parādīja sevi par lielas garīgas apdāvinātības un dzelzs gribasspēka cilvēku. Īsā neilgā laikā viņš padarīja Garīgo Semināru un klosteri par eparhijas garīgās dzīves centriem.
Sirsnīga ticība un dedzīga garīdznieka kalpošana, kas piemīt Dieva pašaizliedzīgam kalpotājam, vienmēr pievelk Dieva ļaužu sirdis. Tādam ganam seko Kristus ganāmā pulka avis un to apliecināja arhimandrita Jāna organizētie krusta gājieni ar Dievmātes svētbildi Odigitrija;, kuros piedalījās milzums dievlūdzēju. Ganāmā pulka sekošana ganam ir Kristum dedzīgās kalpošanas visspilgtākais apliecinājums.
Nevar nepieminēt patieso arhimandrita Jāņa vienkāršību un šīs zemes apbēdināto vajadzību izpratni.
Straujā garīgā izaugsme vainagojās ar arhimandrita Jāņa iesvētīšanu bīskapa kārtā 1912. gadā. Viņš kļuva par visjaunāko Krievijas impērijas bīskapu. Šajā augstajā kalpošanā bīskaps Jānis ieguva visu tautas šķiru uzticību un mīlestību.
Daudzu Krievijas Baznīcas garīdznieku un to skaitā bīskapa Jāņa krusta ceļš sākās ar 1917. gada apvērsumu. Jau 1917. gadā bīskaps Jānis, kalpodams Pieazovas katedrā, tika apcietināts pirmo reizi. Ticīgie ļaudis ar krusta gājienu devās pie cietuma vārtiem, pieprasot sava Virsgana atbrīvošanu. Un ne vienu reizi vien čekistiem nācās piekāpties Dieva ļaužu pašaizliedzīgās stāvēšanas priekšā, kuri bija gatavi upurēt dzīvi, redzot viņā labo ganu, kas nepamet avis, redzot vilkus, kas tiecas nolaupīt Kristus ganāmpulka avis. Ļaudis redzēja viņā labo ganu, kurš +noliek savu dvēseli par avīm;.
Vissvētais patriarhs Tihons pārceļ bīskapu Jāni Pommeru uz Tveras katedru, kuru mēģināja satvert atjaunotas baznīcas piekritēji. Arī šeit dedzīgais Virsgans saglabāja Pareizticīgās Baznīcas vienotību un panāca visas tautas uzticību.
Patriarhs Tihons iecēla bīskapu Jāni arhibīskapa kārtā un norīkoja uz Penzas katedru, kur savu pret Baznīcu vērsto darbību aktivizēja baznīcas piekritēji.
Par pašaizliedzīgu arhibīskapa Jāņa kalpošanu Baznīcas vienotības saglabāšanas jomā svētais patriarhs Tihons bija viņu dēvējis par „cīņas vīru”, bet vienkāršā tauta par "jauno Zeltamuti" - par Dieva iedvesmotu sludināšanu.
Vislabāk arhibīskapa Jāņa kalpošanu raksturo kādas patriarha Tihona vēstules vārdi: "Arhibīskapa Jāņa vārds ir jau ierakstīts Krievijas Pareizticīgās Baznīcas vēsturē un nekāds ienaidnieka spēks nespēs aptraipīt šī godīgā un stingrā cīnītāja par pareizticību vārdu".
Svētais patriarhs Tihons ļoti augsti vērtēja arhibīskapa Jāņa kalpošanu un ne uzreiz piekrita bāreņos nokļuvušās Latvijas eparhijas garīdzniecības lūgumiem nosūtīt viņu kalpošanā Latvijā.
1921. gadā arhibīskaps Jānis ieradās Rīgā un atrada Baznīcu bēdīgā stāvoklī, bez noteikta juridiska statusa valstī, ar panīkušām draudzēm un izpostītiem dievnamiem. Arhibīskapam pat nebija savas rezidences un viņš bija spiests mitināties Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pagrabā. Tā sākās arhibīskapa Jāņa pašaizliedzīgā kalpošana Rīgas katedrā.
Viņam nācās izciest amatpersonu naidīgu attieksmi, uzklausīt apgalvojumus, ka Latvijas Pareizticīgās Baznīcas un tās Virsgana pastāvēšana nav Latvijas Republikas interesēs, ka Pareizticīgā Baznīca ir bijušās Krievijas impērijas pārstāvniecība un daudz citu melu un apmelojumu.
Neredzot citas iespējas aizstāvēt Baznīcu, Arhibīskaps Jānis izvirzīja savu kandidatūru Saeimas vēlēšanās. Pareizticīgie ļaudis vēlēšanās atbalstīja savu Virsganu un viņam radās iespēja no parlamenta tribīnes reāli aizstāvēt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas intereses. Rezultātā izdevās panākt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas reģistrāciju, nostiprināt tās stāvokli valstī, iegūt juridiskas personas tiesības un īpašuma tiesības. Bija atjaunots Rīgas Garīgais Seminārs, pareizticīgās brālības, sāka atdzimt draudžu dzīve.
Neskatoties uz smago Baznīcas stāvokli bijušajā Padomju Krievijā, kur fiziski iznīcināja bīskapus un priesterus, nopostīja dievnamus, arhibīskaps Jānis palika uzticīgs Mātes - Baznīcas dēls. Sevišķi jāatzīmē viņa noraidošo attieksmi pret Karlovacas šķeltniekiem - Aizrobežu baznīcu.
Arhibīskapa Jāņa (Pommera) traģiskā bojāeja ne tikai apliecināja valdnieka Jāņa pašaizliedzīgo kalpošanu, bet nostiprināja Dieva ļaužu sirdīs ticību, ka Kungs pieskaitījis mīļoto virsganu mocekļu par Svēto Pareizticību kopai.
Ticīgie ļaudis, kas pārstāv visas Baznīcas pilnību, ir liecinieki daudziem brīnumiem, kas notikuši pēc svētnieka lūgšanām. Kā redzams godināšanas apliecinājums ir degošas sveces un ziedi pie nonāvētā valdnieka atdusas vietas visos gada laikos. Kapliča Pokrova kapos jau sen ir kļuvusi par Latvijas pareizticīgo svētvietu, kur regulāri notur litijas.
Pagājušā gadā Latvijas Pareizticīgā Baznīca lūgšanās atzīmēja Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Arhibīskapa Aleksandra 10. arhiereja kalpošanas gadadienu. Mūsu Valdnieka Aleksandra pūļu un nepārtrauktas gādības rezultātā atjaunota Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvība, atsāka darbību Rīgas Garīgais Seminārs, atjaunojas draudzes, tiek celti jauni dievnami. Dieva vārdus sludina skolās, slimnīcās, ieslodzījuma vietās, atdzimst labdarība. Pamatu šim pareizticības uzplaukumam licis arhibīskaps Jānis (Pommers).
Dažas tendences mūsdienu Latvijas politiskajā dzīvē ļoti atgādina situāciju XX gadsimta sākumā. Dažreiz politiķi, kuri stāv tālu no izpratnes par Baznīcas uzbūvi un garīgajiem mērķiem, balstoties uz nepareizu, sagrozītu Rietumu demokrātijas pieredzes izpratni, pat bieži vien vienkārši vadoties no personīgajiem politiskajiem mērķiem, cenšas uzspiest Baznīcai savu viedokli. Viņi izvirza prasības veidot neatkarīgos konfesionālos centrus vienas konfesijas robežās. Pareizticīgā Baznīca, vadoties no Baznīcas kanoniem un no valsts interesēm, uzstājas pret šīm prasībām. Daudzu konfesionālo centru veidošana vienas konfesijas robežās mūsu mazajā valstī būtu ne tikai Baznīcas, bet arī visas laicīgas sabiedrības šķelšana, būtu visspēcīgākais dezintegrācijas faktors. Jāatceras, ka šodien, tāpat kā arhibīskapa Jāņa (Pommera) laikā, Latvijas Pareizticīgā Baznīcā kalpo visdažādāko tautību garīdznieki un savas garīgās vajadzības apmierina ticīgie neatkarīgi no nacionālas piederības un tas ir visspēcīgākais Latvijas laicīgās sabiedrības integrācijas faktors.
Šā gada augustā notikušā Svētā Arhiereju koncila lēmums par liela daudzuma Krievijas XX gadsimta jaunmocekļu un apliecinātāju pieskaitīšanu Svēto kārtai nesa Latvijas pareizticīgo kristiešu sirdīs cerību uz iespējamo svētkalpotāja mocekļa arhibīskapa Jāņa Pommera kanonizāciju. Visaugstisvētītā Arhibīskapa Aleksandra paziņojums par Beāteres kundzes grēku nožēlas vēstuli ne tikai pārtrauca valdnieka Jāņa vajāšanu ar apmelojumiem, bet arī stiprināja cerības uz iespējamo kanonizāciju.
Mēs esam pārliecināti, ka Kungs ir pieskaitījis arhibīskapu Jāni jaunmocekļu un apliecinātāju kopai. Arhibīskaps Jānis ir mūsu aizlūdzējs par mieru un Baznīcas vienotību.