Pareizticīgā kristieša uzdevums ir kļūt aktīvam baznīcenam. Bet viņa dzīves mērķis ir savienoties ar Dievu. Vārdam «reliģija» tulkojums no latīņu valodas ir arī kā saiknes atjaunošana. No tā nāk arī vārds «liga», kas mūzikā nozīmē līniju, kura savieno notis.
Kristīga reliģija tiek saukta arī par ticību. Vārdiem «ticība» un «uzticība» ir viena sakne. Mēs ticam Dievam un arī uzticamies Viņam, mūs neatstāj pārliecība, ka Tas Kungs ir vienmēr blakus, vienmēr mums tuvu un nekad neatstās Savus bērnus, kuri vēršas pie Viņa. Tieši pārliecība, nevis pašpārliecinātība, nevis cerība uz saviem niecīgajiem spēkiem. Kristietis zina, ka viņa dzīvē darbojas Dieva Prāts, Dieva Nodoms, kurš ved viņu cauri visām ciešanām uz pestīšanu. Tāpēc pareizticīgs cilvēks nav vientuļš šajā pasaulē. Pat ja draugi un tuvinieki pamet viņu, Dievs nekad viņu neatstās. Ar to viņš atšķiras no mazticīgiem, kā arī neticīgiem ļaudīm. Tie dzīvo nemitīgā stresā, spriedzē un bailēs: kā izdzīvot šajā cietsirdīgajā pasaulē? Kas būs rīt?u.t.t. Pareizticīgam cilvēkam nav jābaidās no tagadnes un nākotnes: īsta mīlestība pret Dievu, ticība Viņam aizdzen bailes (sal.:1.Jn.4,18). Taču ticība nav vienkārša atzīšana, ka eksistē kāds kosmiskais Prāts, Absolūts; tā ir dzīva saikne ar Dzīvo Dievu.
Bez ticības nav iespējama neviena Svētā Noslēpuma un svētdarbības. Dziedinoša un stiprinoša Dieva svētība tiek mums dota pēc mūsu ticības. Svētdarbība nav maģisks rituāls, kad mūsu vietā tiek kas paveikts, un tagad mūsu dzīvē viss būs labi. Nē, ir jāatver Dievam sava sirds, jāvēršas pie Viņa personīgi. Kas ticēs un kristīsies, tas tiks izglābts; bet, kas neticēs, tiks pazudināts (Mk.16, 16).
Diemžēl ļoti daudzi mūsdienu ļaudis, kas uztver sevi par pareizticīgajiem, nāk pie Svētajiem Noslēpumiem un citām baznīcas svētdarbībām bez saprašanas, ticības un savas pievēršanās Dievam. Katram gadījumam kristī bērnus, modes vai tradīcijas pēc laulājas baznīcā un atnāk dievnamā uz Pashas svētkiem.
Ieskatoties Evaņģēlijā, var redzēt, ka Dievs dziedina cilvēkus, balstoties uz viņu ticību. Piemēram, reiz Kristus mācīja tautu kādā namā, un pie šī nama atnesa triekā ķerto. Viņiem nebija iespējas ienākt šajā namā, tāpēc viņi izjauca jumtu un nolaida iekšā gultu ar slimnieku. Jēzus, redzot viņu ticību, teica slimniekam: bērns, tavi grēki tev tiek piedoti. Un izdziedināja viņu (sk.Mk.2, 1-12). Tas nozīmē, ka brīnums notika pēc slimnieka draugu ticības, kuri ļoti gribēja viņu izdziedināt.
Te ir cits piemērs, kad sieviete, kura divpadsmit gadus cieta no asins tecēšanas. Viņa iztērēja visu savu īpašumu, lai dziedinātos, tad vērsās pie Kristus. Viņas ticēja, ka tikai pieskaroties Pestītāja drēbēm, tiks izdziedināta. Un viņas ticība netika apkaunota. Pieskaroties Kristus rīzai, viņa saņēma dziedināšanu. Pats Kungs uzslavēja viņas ticību ar vārdiem: tava ticība tevi ir glābusi (sk.: Mt.9, 20-22). Un tādu piemēru Svētajos Rakstos nav maz.
Pats galvenais jautājums: kā iegūt ticību un kā nostiprināt to savā sirdī? Ticību var iemantot, vēršoties pie Dieva, lūdzoties. Kad cilvēks lūdzas, viņš sāk just Dieva klātbūtni savā dzīvē, un viņam nav vajadzīgi citi Dieva esamības pierādījumi, viņš zina, ka, vēršoties pie Tā Kunga, viņš saņem visu pēc savām lūgšanām. Otrais, kas stiprina ticību, ir pateicība Dievam. Ir nepieciešams pamanīt savā dzīvē Dieva dāvanas un žēlastību, kuru Viņš izlej pār mums.
Turklāt vajadzētu pateikties Dievam ne tikai par patīkamiem dzīves brīžiem, bet arī par pārbaudījumiem, kurus Viņš mums dod. «Vai ir noticis kaut kas labs? Slavējiet Dievu, un labais paliks. Vai ir noticis kas slikts? Slavējiet Dievu, un sliktais pāries. Paldies Dievam par visu!» saka svētītājs Jānis Zeltamute.