Ar Viņa Eminences Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra svētību no 2015.gada 23.līdz 28.decembrim notika Ādažu pareizticīgās draudzes svētceļojums uz Počajevu.
Svētceļinieki no Ādažu pareizticīgās draudzes piedalījās svētceļojumā uz Svēto Dievmātes Aizmigšanas Počajevas lavru – uz pareizticīgo klosteri Počajevā (Ternopoļas apgabalu), Ukrainu. Iespaidīgs pareizticīgo dievnamu komplekss un klosteris Rietumu Ukrainā un otrais lielākais pēc Kijevas Pečoru lavras.
Šis senais klosteris atrodas īpašā Svētās Dievmātes Patvērumā. Šeit Svētā Jaunava parādījās mūkiem vientuļniekiem. Šo zemi visā pasaulē pagodināja Počajevas brīnumdarošā Dievmātes ikona. Klosterī savu garīgo dzīvi ir veikuši lielie Pareizticības askēti: sirdsskaidrais Počajevas Iovs un Voliņas puses tēvs sirdsskaidrais Amfilohijs.
Dziļā senatnē ir radies šis klosteris, 1240.gadā. Hans Batijs ir sagrābis Kijevu. Mongoļu tatāru jūgs apspiež Pareizticīgo Krievzemi, sagraujot visu svēto. Kijevas Pečoru lavras dodas uz Voliņu, meklējot patvērumu, un atrod to klinšainā, ar bieziem mežiem klātā kalnā, kur arī apmetās. Šeit viņi atnes nopietnu askētisko garu, kuru mantojuši no Kijevas Pečoru Antonija un Feodosija, un savu apmešanas vietu nosauc par godu upei Počainai – Dnepras pietekai, kur kādreiz atradās klosteris.
Tad arī mūki tapa cienīgi saņemt Dievmātes svētību. Viņa parādījās viņiem uz klints līdzīgi ērkšķkrūmam ar kroni galvā un ar zizli rokā, atstājot uz zemes savas labās pēdas nospiedumu, no kura izveidojās strauts ar dziedinošu ūdeni. Šī parādība bija kā svētība un Dievmātes aizstāvības zīme nesen nodibinātajam klosterim. Runas par viņiem un par brīnišķo Dievmātes parādīšanos pulcēja arvien vairāk kristiešu uz lūgšanām. Daudzi no viņiem paliek kalnā, lai pieņemtu mūku kārtu. Līdz ar brāļu skaita pieaugšanu un ar skaitu nākošu svētceļinieku vairošanos parādījās nepieciešamība uzcelt baznīcu, kas arī tika izdarīts kalna pakājē. Pašlaik šajā vietā atrodas kapela.
Gāja laiks, svētā kalna slava auga un paplašinājās. Pirmās koka baznīcas vietā pēc tam uzcēla jaunu akmens Dievmātes Aizmigšanas baznīcu, kura arī bija par pamatu baznīcas svētkiem par godu Dievmātes aizmigšanai. Tā pakāpeniski no 16.gadsimta beigām klosteris kļūst par garīgās dzīves centru rietumu Krievzemē. 1597.gadā klosteris saņem dāvanā no vietējās muižnieces Annas Gojskas ievērojamus zemes gabalus un pašu galveno dārglietu – brīnumdarošu Dievmātes ikonu. Savā pirmsnāves vēlējumā muižniece vēlēja sargāt Pareizticību un pareizticīgās ticības lūgšanu kārtu uz mūžīgiem laikiem.
Svētceļojuma laikā Ādažu svētceļiniekus sajūsmināja lieliskas baznīcas, baznīcas svētumi ar savu lielisko iekārtojumu, ikonām un freskām. Un bezgala lielu ļaužu plūsmu, kas ierodas paklanīties un pielūgt Svēto Dievmāti Viņas ikonā „Počajevas”. Līdz zemei klanāmies Počajevas lavrai. Līdz zemei klanāmies šai svētajai zemei.