Vissvētās Dievmātes ikona „Ļauno siržu Mīkstinātāja”
Šīs ikonas svētki ir Visu svēto Nedēļā (pirmajā svētdienā pēc Trijādības svētkiem).
Teoloģija izmanto svētās poētiskās ainas, lai aprakstītu garīgus spēkus, ņemot vērā mūsu saprātu, rūpējoties par tam raksturīgu spēju pacelties no zemākā līdz augstākajam un pielāgojot tā saprašanai noslēpumainus svētos tēlus.
Svētais Dionīsijs Areopagits
„Par debesu hierarhiju”
„Ļauno siržu Mīkstinātāja”… Cik daudz vienā šīs ikonas nosaukumā ir cerības uz to, ka kādreiz uz zemes valdīs taisnība, ka cilvēki būs labi un žēlsirdīgi, un mīlēs cits citu. Un cik grūti to panākt mūsu cietsirdīgajā pasaulē, un reizēm tikai svešas ciešanas mīkstina mūsu ļauno sirdi.
Šī ikona vēl tiek dēvēta par „Simeona pravietojumu”. Kā vēsta evaņģēlists Lūka, taisnajam Simeonam Dievsaņēmējam tika atklāts no augšienes, ka viņš nenomirs, kamēr neieraudzīs Pestītāju. Un kad vecāki četrdesmitajā dienā pēc Dieva Bērna piedzimšanas atnesa Viņu uz Jeruzālemes templi, tur devās arī Simeons, paņēma Dieva Bērnu uz rokām (no kurienes ir nācis vārds Dievsaņēmējs) un pateica savus slavenos vārdus, ar kuriem kopš tā laika tiek pabeigts vakara dievkalpojums: „Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis…” Pēc tam viņš svētīja svēto Jāzepu un Visšķīsto Pestītāja Māti un sacīja Marijai pravietojumu: „Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Izraēļa zemē un par zīmi, kam runā pretī. Un Tev Pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” (Lk.2., 29-35)
Līdzīgi tam, kā Kristu caurdurs ar naglām un šķēpu, tā arī Visšķīstās dvēseli ievainos sirds sāpes un skumju „ierocis”, kad Viņa ieraudzīs Dēla ciešanas. Vēlāk tiks atklāti līdz šim apslēptie to cilvēku nodomi par Mesiju, kuriem nāksies veikt izvēli, vai viņi ir ar Kristu vai pret Viņu. Šāds Simeona pravietojuma skaidrojums kļuva par vairāku Dievadzemdētājas ikonu simboliku. Visi, kas vēršas pie tām ar lūgšanu, jūt, kā mīkstinoties sirdij, mazinās dvēseles un miesas ciešanas, un apzinās, ka, lūdzoties pie šīm ikonām par saviem ienaidniekiem, mazinās viņu naidīgās jūtas, dodot vietu žēlsirdībai: aiziet savstarpējas ķildas un naids.
Ikona „Ļauno siržu Mīkstinātāja”, acīmredzot, nāk no dienvidrietumu Krievijas, kaut gan nekādu vēsturisko ziņu par to nekad nav bijis. Nav pat zināms, kur un kad šī ikona parādījusies. Visšķīsto Dievmāti ikonā „Ļauno siržu mīkstinātāja” glezno ar Viņas sirdī iedurtiem šķēpiem – pa trīs no kreisās un no labās puses, vienu – no apakšas. Skaitlis „septiņi’ Svētajos Rakstos parasti nozīmē pilnību, kaut kā pārpilnību, bet šajā gadījumā – to skumju un bēdu, un „sirds sāpju” pārpilnību un bezgalību, kādu bija cietusi Dievadzemdētāja Savas zemes dzīvē. Dažreiz Visšķīstās Jaunavas klēpī attēlo arī Pirmsmūžīgo Kristus Bērnu.
Ļoti tuvs ikonai „Ļauno siržu Mīkstinātāja” ikonogrāfiski ir arī cits brīnumdarošs tēls – Dievmātes „Septiņbultu” ikona. Šo ikonu atšķir tikai tas, ka uz „Septiņbultu” ikonas šķēpus attēlo citādi – trīs no kreisās puses no Visšķīstās un četrus no labās, bet tās svētki ir 13.augustā pēc vecā stila. Norakstiem, kuriem ir nelielas atšķirības attēlos, var būt savi nosaukumi, bet nebūs kļūdas attiecināt tos uz vienu un to pašu ikonu gleznošanas kanonu. Visšķīstās Dievadzemdētājas „Septiņbultu” ikona tika atklāta 14.gadsimtā. Dieva Māte Pati parādīja šo ikonu palīdzībā cilvēkiem, tāpēc to piešķir pie atklātajām.
„Septiņbultu” ikona nāk no Krievijas ziemeļiem: tā bijusi Jāņa Teologa dievnamā Tošņas upes krastā, kura netālu no Vologdas ietek upē ar tādu pašu nosaukumu. Kāds Kadnikovas apriņķa zemnieks daudz gadu kliboja, un neviens viņam nevarēja palīdzēt. Reiz sapnī kāda balss viņam ieteica atrast Jāņa Teologa dievnama tornī, kur glabājās vecas ikonas, Visšķīstās tēlu un palūgties pie tās par izdziedināšanu. Zemnieks vairākas reizes lūdza laist viņu zvanu tornī, bet viņa vārdiem neticēja. Tikai trešajā reizē viņam atļāva uzkāpt zvanu tornī. Izrādījās, ka dubļiem un netīrumiem klātā ikona bija ielikta kā kāpņu pakāpiens, un zvaniķi staigāja pa to ar kājām kā pa parastu dēli. Šausmās par netīšu zaimošanu, baznīcas kalpotāji attīrīja ikonu un nokalpoja pie tās aizlūgumu, pēc kura zemnieks tika izdziedināts.
Pagāja vēl daudz gadu, nomainījās paaudzes, par šo brīnumu sāka piemirst, bet tad 1830.gadā Vologdas guberņu, kā arī Eiropas Krievijas lielāku daļu, piemeklēja briesmīga holēras epidēmija. Tās laikā svētlietas no Tošņas pārnesa uz Vologdu un nolika „aukstajā”(vasaras) Priluckas Dimitrija baznīcā. Kad Kristu mīlošie Vologdas iedzīvotāji vērsās pie „Septiņbultu” ikonas un kopā ar citām svētlietām apnesa to svinīgā krusta gājienā ap pilsētu. Holēra pārgāja tikpat negaidīti kā arī bija sākusies.
Tika stāstīts, šai ikonai esot vairāk par piecsimt gadiem, tomēr glezniecības īpatnības un tas, ka tā bija uzgleznota uz dēlim uzlīmēta auduma, liecina, ka tā parādījusies daudz vēlāk – acīmredzot, šo norakstu uzgleznoja 18.gadsimtā no līdz mums nenonākušā sākotnējā tēla. Par piemiņu tam, kā Vologdā brīnumaini ātri atbrīvojās no holēras, pilsētnieki pasūtīja un nolika Dimitrija baznīcā „Septiņbultu” ikonas norakstu, pie kura ar laiku arī sāka notikt brīnumi. Dievkalpojumi šeit tika pārtraukti 1930.gadā, bet tika atjaunoti 2001.gada 13.jūlija, tomēr šīs svētlietas dievnamā vairs nebija.
Visbeidzot vēl viena brīnumdaroša ikona, kas ir līdzīga iepriekšminētajām, Žizdras pilsētas katedrālē Kalugas guberņas dienvidrietumos, netālu no Brjanskas, atradās ikona, kura bija pazīstama kā „Ciešanu” vai arī „Tev pašai zobens spiedīsies caur sirdi”, kā tika liecināts katedrāles aprakstā. Viņas svētku diena tika svinēta 13.augustā, vienā dienā ar „Septiņbultu” ikonu un arī vēlāk izplatīto „Ciešanu” ikonu, kas izskatījās daudz savādāk (šī tēla oriģināls atrodas Maskavas Ciešanu klosterī; uz ikonas līdzās Dievmātes tēlam „Odigidrija” tika attēloti divi eņģeļi, kur tur rokās Kristus ciešanu rīkus – krustu, sūkli un šķēpu. Atšķirībā no citām ciešanu ikonām, Žizdras ikonā Visšķīstā tiek attēlota lūgšanu stāvoklī. Ar vienu roku viņa pietur pie viņas kājām guļošo Bērnu, un ar otru aizklāj savas krūtis no septiņiem uz viņu vērstajiem šķēpiem.
Tropārs 4.balss
Mīkstini mūsu ļaunās sirdis, Dievadzemdētāja,/ un mūsu naidnieku uzbrukumus nodzēs/ visu mūsu dvēseles šaurību atraisi, / kas Tavā svētajā tēlā lūkojas / par Tavām ciešanām un par žēlastību aizkustināti,/ šausmās par mūsu bultām, ar ko Tevi sāpinām. / Tavas brūces mēs skūpstām. / Nedod mums, Labsirdīgā Māte,/ savā un sev tuvākā cietsirdībā iet bojā, //jo Tu esi ļauno siržu Mīkstinātāja.
Lūgšana
Ak, daudzžēlīgā Dieva Māte, kas augstāka par visas zemes meitām, ar savu šķīstību un uz zemes panestām ciešanām pieņem mūsu sirdssāpju vaimanas un pasargā Savas žēlastības patvērumā, jo citas pajumtes un aizstāves nezinām, kā vienīgi Tevi. Jo Tu, kam ir uzdrošināšanās no Tevis Dzemdētā, palīdzi un glāb ar savām lūgšanām, lai sasniedzām Debesu Valstību, kur ar visiem svētajiem cildināsim Trijādībā Vienoto Dievu tagad, vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.